Sargieties no Jezbeles gara

Viens no iemesliem kādēļ Dievs radīja cilvēku bija Viņa vēlme pierādīt sātanam, ka Viņš ne vien vēlas apveltīt ar Savu Godību radītas būtnes, bet arī vēlas tās dievišķot, darīt to, kas ir zemes putekļi “līdzīgu Visaugstajam”. Šī radība tiks izveidota un vārga, iznīkstoša materiāla un tiks pacelta dievišķības augstumos caur līdzdalību Dieva dzīvē kļūstot par dievu. Tieši tāpēc atjaunotais un svētdarītais cilvēks paceļas pāri eņģeļu kārtām un koriem. Pareizticīgie godina Dievmāti ar vārdiem “eņģeļu saldums” un kā to, kura ir “augstāka par Debesīm”, “daudz cienījamāka par ķerubiem un augstāk godājama par serafiem”.

Jau no tā brīža, kad tikām radīti, mūsu ienaidnieks, sātans, ir pret mums. Viņam skauž, ka Dievs ir radījis mūs pēc Sava tēla un līdzības, tādēļ viņš nekad nav kautrējies darīt visu, lai pārbaudītu un kārdinātu cilvēku.

Šodienas pasaule vairs netic sātana kā ļaunā gara eksistencei. Tā netic arī citu ļauno darbu un tumsības spēku, kuri vajā Dieva radību, esamībai. Noticēt ļauno garu eksistencei jau pats par sevi nozīmē uzvarēt pusi no garīgās cīņas. Jēzus mūs ir brīdinājis, ka mūsdienās sātans ļoti viltīgi cenšas pārliecināt cilvēkus neticēt nedz viņam, nedz tam, ka ir tāda vieta kā elle. Daudzi kristieši mūsdienās neapzinās sātana un ļauno garu klātbūtni ne fiziskajā, nedz garīgajā jomā, viņi neapzinās arī šo garu ietekmi uz mums. Nepieņemot šo garīgo realitāti mēs atļaujam sātanam un viņa kritušajiem eņģeļiem brīvi darboties, nākt un iet kā viņiem labpatīk paliekot nepamanītiem. Sātans nav vienkārša ļaunuma forma, enerģija vai ideja. Sātans ir reāla, ar prātu apveltīta persona. Viņu pavada ļauno garu pūļi, kuri cīnās pret Dieva Valstību. Ja šie pūļi būtu saskatāmi ar miesas acīm, tad to būtu tik daudz, ka tie aizēnotu sauli. .

Mēs zinām, ka ļaunajiem gariem nepatīk klejot pa purviem un atklātām vietām, bet tie vienmēr cenšas atrast sev mājvietu cilvēka miesā un dvēselē. Viņi klīst apkārt, meklējot “atveres” un iespējas iemājot dvēselēs. Šķiet, ka kautrīgi un mīkstčaulīgi cilvēki uz dēmoniem īpašu iespaidu neatstāj, tāpēc pareizticīgajā tradīcijā viņi vistiešākajā vārda nozīmē tiek pūsti projām un uz tiem tiek spļauts. Kristības ritā kristāmajam tiek prasīts, lai viņš trīs reizes spļautu uz sātanu. Kāds pareizticīgo priesteris raksta: “Cik žēl, ka daži priesteri šo tradīciju ir atstājuši novārtā, uzskatot par vulgāru un bezgaumīgu! Ja vien viņi saprastu, kādu pakalpojumu viņi sātanam izdara! Viņš noteikti ir ļoti apmierināts ar tik pieklājīgiem un izsmalcinātiem cilvēkiem, un ir sajūsmā par šāda veida sadarbību…”

Kāds grieķu pareizticīgo priesteris saka: „Pareizticīgo Baznīca acīmredzot skaidri apzinās sātana eksistences realitāti, viņa neredzamo personību, kura to vien domā, kā ņemt virsroku pār cilvēka dvēseli un miesu, vienlaikus spējot ņemt virsroku arī pār materiālām realitātēm – mājām, dažām telpām, gaisu un ūdeni. Pirms cilvēks tiek pagremdēts kristību ūdeņos, šis ūdens vienmēr tiek eksorcizēts un tādā veidā atbrīvots no jebkādiem iespējamiem dēmoniskiem spēkiem. Priesteris lūdz, lai „visi neredzamie gaisa gari mūs atstāj un lai nekādi tumsības dēmoni nebūtu paslēpti šajā ūdenī, traucējot Tev, Kungs, nokāpt tajā, kurš šajā mirklī tiek kristīts un lai neviens ļaunais gars nespētu ienest apjukumu vai maldus šajā prātā.” Tad viņš trīs reizes pūš ūdenī, ar savu dvesmu veidojot krusta zīmi, un iegremdējis trīs reizes ūdenī roku, viņš saka: „Ar Tava svētā Krusta zīmi lai tiek izkliedēti visi ienaidnieka spēki!”

Daudzi kristieši neapzinās, ka nes sevī vienu vai pat vairākus dēmonus. Viņi pat neaptver, ka fizisko vai psihisko slimība no kuras tie cieš būtu varējis izraisīt kāds viņos mājojošais ļaunais gars. Daudzas emocionālas problēmas, neirozes, krīzes, nepamatotas bailes, raizes, migrēnas, astma, alerģijas un citas psihosomatiskas slimības sakņojas dēmonā, kurš iespējams ir iemājojis cilvēka dvēselē vai miesā. Ja šodien kāds nāk klajā ar šādu lietu izskaidrojumu, visticamāk iespēja būt par ļaunā gara mājokli izraisīs vienīgi smieklus. Iespējams, ka šāda lietu izpratne kādam saistīsies ar Viduslaikiem, atpalicību un māņticību. Ja mēs atļaujam šim dēmonam vienkārši dzīvot mūsos vai neņemam to vērā, tad tas var nodarīt vēl lielāku ļaunumu, jo uzskatīs, ka esam viņu ieaicinājuši sevī uz visiem laikiem.

Šajā rakstā es īpaši vēlējos pievērsties kādam garam ar kuru nereti nākas sastapties ticīgu cilvēku vidū, lai arī tikpat labi tas var iemājot arī ofisos, ģimenēs un draugu vidū. Ja kāds pazīst šī gara uzvedību, tam būs viegli šo garu atpazīt. Miesa ir tā, kas atver durvis ļaunajam garam. Gara uzvedība ir tā, kas darbojas caur cilvēku, izmantojot manipulējošus, dominējošus un apkaunojošus rīcības veidus. Baznīcā tas notiek tādēļ, lai liktu šķēršļus Gara plūsmai. Sātans ienīst Dieva pravietisko straumi, tāpēc, ka pravietiska kalpošana pieprasa no cilvēka grēku nožēlu un bez žēlošanas izravē no viņa jebkādus ļaunuma iedīgļus. Pravietis vienmēr runās pret Jezbeli. Pie tam pravieša vārdiem piemīt radošs spēks, kas ienaidnieku dara pilnīgi bezpalīdzīgu. Zīmīgi ir tas, ka Jezbele vēlējās iznīcināt Eliju. Jezbeles gars ienīst pravietisku, bezkompromisa balsi, jo klātesot pravietim tas nespēj realizēt savas ieceres. Šeit es tik daudz nerunāšu par karalieni Jezbeli, karaļa Ahaba sievu no kuras šis gars ir aizguvis savu vārdu, bet katrs pats var pārlasīt Rakstos minēto stāstu. Es rakstīšu vienīgi par viņas garu.

Jezbeles personības veido viņu kontrolējošas dēmoniskas domas. Tāpēc šim cilvēkam ir jābūt gatavam bez žēlastības sastapties ar patiesību un atļaut Dievam piesist krustā viņa miesu. Miesa un tās spējas ik dienas ir jāpakļauj Svētajam Garam, lai Viņš to varētu nemitīgi atbrīvot.

Jēzus brīdināja Tiras Baznīcu no dēmoniskā Jezbeles gara. Šī gara mērķis ir apklusināt Dieva praviešus, jo, tos apklusinot, tiek iznīcināta arī liecība par Jēzu, kas parasti tiek pasniegta pravieša garā (Atkl. 19, 10). Šis gars jūs aizved projām no patiesības un no vārdiem, kurus mūsu Kungs mums ir devis Savas Baznīcas labumam, lai tā vietā liktu mums sekot tam, kas nav no Dieva. Šis gars ir īpaši specializējies Dieva izķēmošanā, tādēļ var piekrāpt daudzus ticīgos aizvedot tos projām no daudzām pravietiskām atklāsmēm, kuras ir iedvesmojusi Dieva žēlastība. Tā kā Jezbeles gars vilto pravietisko svaidījumu, rādot viltus dāvanas, aicinājumus un autoritāti, tad pravietis kļūs par Jezbeles gara mērķi. To pašu var attiecināt arī uz baznīcu, kurā tiek novērtēta pravietiskā dāvana. Pravietiskajai baznīcai un tās līderiem ir jāapzinās, ka, atgriežoties Elijas garam, atgriezīsies arī tā senais pretinieks – Jezbeles gars.

Šajās pēdējās dienās Svētais Gars mums ir ļāvis uzzināt šī gara vārdu darot un tas mums palīdz labāk nekā jebkad agrāk apzināties viņa klātbūtni. Šis gars jau ir bijis iefiltrējies dažās no mūsu lūgšanu grupām, nodarot tām lielu ļaunumu, izraisot tajās strīdus, sašķeltību un visbeidzot arī tās iznīcinot. Ar šo pašu garu mēs esam sastapušies arī „Patiesas dzīves Dievā” asociācijās. Šis gars labprāt iefiltrētos arī saliedētajā koordinatoru grupā un to sašķeltu, tomēr ar Kunga žēlastības palīdzību mums vienmēr ir izdevies viņu atpazīt un padzīt no mūsu vidus pirms vēl tas ir nodarījis kādu ļaunumu. Man ir tāda sajūta ka šajā laikā Kungs attīra Savu lauku līdzīgi eņģelim, kurš izsijā pelavas no kviešiem.

Patiesa Svētā Gara dāvana nekad sevi nereklamē – tā atļauj Dievam pašam liecināt par sevi. Tā kā tas ir Viņa darbs, tad Viņam arī ir jārīkojas pēc apstākļiem. Dievs zina, kā darīt sevi zināmu pienākot laikam. Ja kādam ir patiess Dieva aicinājums, cilvēki to atpazīs. Tomēr daudzi, kuriem nav pravietošanas dāvanas, staigā apkārt piesprauduši sev pie krūtīm pravieša nozīmīti un tādā veidā sevi diskreditē.

Caurbraucot man gadījās būt Nīcā un es lidostā gaidīju savu lidmašīnu, kad pie manis pienāca kāda jauna sieviete, kura acīmredzot mani bija atpazinusi. Viņa man teica, ka ir lasījusi “Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus un tie viņu ir ļoti iepriecinājuši. Aizejot, viņa man pasniedza savu vizītkarti uz kuras bija rakstīts viņas vārds, bet profesijas vietā bija ierakstīts “Dieva vēstnese”. Cik nekaunīgs var kļūt cilvēks!

Pavisam nesen man nācās sastapties ar šī veida ļauno garu vairākās dažādās vietās. Pateicoties tēva Abertona un tēva Salivana palīdzībai, mēs ar šo garu ļoti veiksmīgi tikām galā, tomēr tas nenotika bez cīņas. Diemžēl tie, kuri nes šo garu un kuriem tika lūgts saņemt atbrīvošanas un dziedināšanas lūgšanas līdz pat šai dienai to nav izdarījuši. Ir ļoti grūti salauzt savu lepnību un pakļaut savu es. Tie, kuri lūdza atbrīvošanas aizlūgumu, lūdza to bez pārliecības, ka viņiem ir šis gars. Noliedzot šī gara esamību sevī, viņi nav atļāvuši Svētajam Garam sniegt viņiem dziedināšanu, ko Viņš vēlētos tiem dāvāt.

Dēvējot sevi par pravieti, Jezbele ieveda neceļos Dieva kalpus. Gadsimtiem ilgi viņa ložņā apkārt cenšoties uzbrukt pravietiskajai kalpošanai vai nu tas attiektos uz kādu konkrētu cilvēku vai arī uz visu Baznīcu. Ja kaut kur ir pravieša dāvanas, varat nešaubīties, ka ātrāk vai vēlāk tur parādīsies arī Jezbeles gars. Es dažkārt šaubos vai cilvēkam, kurš sevī nes šo garu, ir kāda nojausma par to, ka viņa ir Jezbeles gars – visbiežāk šis cilvēks ļoti mērķtiecīgi, izmantojot visus iespējamos līdzekļus cenšas sasniegt nosprausto mērķi.

Vismaldinošākais iespējams ir tas, ka Jezbele bija reliģioza un veica reliģiozus rituālus. Viņa bija Etbaāla meita, kura vārds nozīmē „ar Baālu”. Viņa pievērsa Baāla kalpošanai savu vīru Ahabu. Ahabs apprecēja Jezbeli pretēji Dieva gribai. Vārds „Jezbele” nozīmē „bez mājvietas.” Jezbeles patieso būtību vislabāk var aprakstīt kā savu iegribu un savas pašas gribas slavināšanu.

Uzvarēt Jezbeles garu ir pāri cilvēku spēkiem. Baznīcā šis gars vēlas valdīt un kontrolēt Dieva tautu. Ja mēs neesam izlēmīgi, mēs varam tikt pakļauti Jezbeles lāstam. Viņa ļoti spēcīgi ietekmē gan reliģiskas organizācijas, gan politiķus. Ja Jezbeles gars iemājo reliģiozā vidē, tas vērš savu viltus spēku pret patieso Dieva pravietisko straumi. Viņa ienīst praviešu un pravietisko kalpošanu. It īpaši viņai riebjas grēku nožēla, pazemība un aizbildnieciskā lūgšana, jo tās spēj sagraut viņas spītības un lepnības cietokšņus.

Jezbeles garam patīk iedvest cilvēkos pārliecību par spēku un autoritāti, kura patiesībā šiem cilvēkiem nav. Šis gars sakņojas vainas apziņas iedvešanā tajos, kurus cilvēki vēlas sev pakļaut. Cik ļoti biezi šis gars cenšas parādīt savu autoritāti. Piemēram, baznīcā: “Ja tu tā rīkosies, mēs nemaksāsim desmito tiesu.” Vai arī: “Ja tu nepakļausies man, tev nebūs nekāda garīgā seguma.” Garīgās organizācijās: “Ja tavs viedoklis atšķiras no manējā, tad es izstājos no spēles – tu vari turpināt bez manis. Es paturu pie sevis visu, ko esmu izdarījis.” Ja cilvēks nav pastāvīgs savā rīcībā, tad centieni viņā izraisīt vainas apziņu vienmēr būs saistīti ar draudiem. Piedraudot, ka cilvēks zaudēs kaut ko, kas viņam ir svarīgs un vērtīgs, šī iebaidīšanas taktika tādā veidā cenšas pakļaut upuri savai kontrolei. Tā ir šantāža, kurai nav nekā kopīga ar Dieva mīlestību. Šāda rīcība lieto nepareizos kanālus, tā piesavinās spēku un autoritāti, kuras tai nepieder. Šis gars netieši norāda, ka cilvēks nespēs piecelties pats saviem spēkiem, bet, ka viņam ir nepieciešami kādi īpaši vidutāji. Manipulācija, vainas apziņas iedvešana un vēlme dominēt citu cilvēku ir skaidri redzamas kontroles pazīmes un nelegālas autoritātes izmantošana.

Manas misijas pašos aizsākumos Šveicē es sastapu kādu sievieti, kura šķita ļoti laipna un vēlējās palīdz vēstījumu tulkošanā franču valodā. Tā kā citas palīdzības man nebija, es pieņēmu viņas piedāvājumu. Šīs sievietes vīrs skolā pasniedz franču literatūru. Šķita, ka viņa ir vispiemērotākais cilvēks, jo viņas vīrs būtu varējis viņai palīdzēt tulkošanā. Pārlasot pirmos tulkojumus es atklāju, ka tulkojuma terminoloģija ļoti atšķiras no Bībeles terminoloģijas. Jēzus vienkāršie un skaidrie vārdi bija pārvērsti franču literatūrā un bija zaudējuši savu intimitātes noskaņu. Kā mēs zinām, “Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi ir ļoti tuvi Bībeles terminoloģijai un tajos ir ļoti daudzi Rakstu citāti. Es nolēmu, ka drīkstu aizstāt dažus vārdus ar franču Bībelē atrodamajiem terminiem. Kad sieviete atklāja, ka esmu iejaukusies tajā, ko viņa uzskatīja par “viņas” darbu, es tiku apvainota par to, ka esmu izjaukusi “perfekto” franču valodu. Viņa mani apvainoja smalkās franču valodas nezināšanā, atgādinot, ka viņas vīrs ir franču valodas skolotājs u.t.t. Viņa man uzrakstīja ļoti asu vēstuli, kurā uzstādīja savus noteikumus: vai nu viņi tulko vēstījumus pēc savas izpratnes un manas iejaukšanās, ievietojot vēstījumos vārdus no Bībeles, vai arī viņi to nedara vispār. Biktstēvs man ieteica atteikties no viņu palīdzības.

Es viņai piezvanīju un teicu, ka nepieņemu viņas teikto. Viņa nervozi pieprasīja atpakaļ viņas tulkoto manuskriptu. Es tajā mirklī vērsos pie Kunga un lūdzu, lai Viņš man sagādātu tulku. Tajā pašā vakarā piezvanīja Lusjēns Lombards un pavaicāja, vai viņš kādā veidā nevarētu palīdzēt – piemēram, ar tulkošanu… Kungs darbojas tieši šādā veidā… Ja kāds no instrumentiem nepilda savu funkciju, tas tiek aizvietots ar citu. Nekādu problēmu.

Šī sieviete pēc tam uzrakstīja pati savu „dievišķo vēstījumu” grāmatu, kura tika izdota Beļģijā. Jezbeles garu raksturo arī atriebīgums. Viņa centās iepazīties ar maniem draugiem stāstot tiem, cik es esmu ļauna kā arī to, ka arī viņai ir vīzijas. Viņa teica, ka vienā no savām vīzijām ir redzējusi tēvu Pio, kurš viņai ir sacījis, ka es patiešām esot ļauna viltus praviete. Tā kā ar to nepietika, lai tiktu ar mani galā, viņa izveidoja savu mājas lapu, kurā tika kritizēti „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi. Viņas misija bija iznīcināt Dieva pravietisko straumi un cik man ir zināms, viņas mājas lapa vēl arvien pastāv.

Sevis žēlošana ir apzināta atkāpšanās un padošanās upura domāšanās veidam. Kādā grāmatā par Jezbeles garu lasām: “Ja redzat sevi kā upuri, jūs vistiešākajā veidā grēkojat līdz ar Jezbeli, jo jūs viņai nepretojaties.” Viņi runā par brāļu mīlestību, bet apzināti vai neapzināti rīkojas tieši pretēji. Šī nav dievišķa un pat ne smalka cilvēciska mīlestība. Tā ir egoistiska mīlestība, kurai ir pašai savi mērķi un kura meklē tikai atzinību vai arī iespēju kontrolēt. Ir cilvēki, kuri lieto tādus reliģiskus jēdzienus kā “gavēnis”, piemēram, lai tikai varētu izdarīt pēc savas gribas. Viņi citē Rakstu fragmentus, sludina par tikumiskām vērtībām, lai tikai parādītu, cik netikumīgi un tālu no Dieva esat gan jūs paši, gan jūsu domas. Šajā gadījumā paši sevi viņi nostāda pretējā pozīcijā: viņi, lai arī būdami upuri, ir labi. Tā vietā, lai būtu pazemīgi Dieva kalpi, viņi tēlos Valdniekus, kuri ir ļoti garīgi un spēj pacelt arī jūs. Viņi neseko Rakstu piemēram, kuros ir rakstīts: “Jūsu vidū lai nav sāncensības, bet ikviens lai otru uzskata augstāku par sevi. Tātad, lai neviens nerūpējas tikai pats par savām, bet gan par citu vajadzībām.” (Flp 2, 3 – 4)

Esmu ievērojusi, ka Jezbelei ir ļoti daudzas raksturīgas īpašības. Patiesībā viņa pieņem jebkādu seju, lai tikai sasniegtu mērķi. Otra viņai raksturīgā loma ir mocekļa loma. Pieņemot šādu izskatu, Jezbele centīsies manipulēt ar ikvienu, apsūdzot tos ļaunā rīcībā attiecībā uz viņu. Šī gara pārņemtie cilvēki staigā jums apkārt, cenšoties pārliecināt, ka jūs viņus pārprotat, ka jūs izlejat nevainīgas asinis un, ka viņi ir gandrīz kā upura jēri vai svētie mocekļi. Mēs pazinām kādu, kurš salīdzināja sevi ar Jēzu – visaugstāko Upuri, kurš Hēroda dēļ bija spiesta pamest Izraēlu. Šim cilvēkam par kuru es rakstu, bija Ahaba gars un ar viņu manipulēja Jezbeles gars. Dažkārt Jezbeles garu varēja novērot arī viņā. Raugoties šajā cilvēkā es sāku saprast, ka atkarībā no cilvēkā mītošajiem gariem, viņam var būt pat divkārša personība. Man šķiet, ka šim pieminētajam cilvēkam bija abi gari un šajā konkrētajā gadījumā šie abi gari arī manipulēja ar viņu.

Šis cilvēks bija kādas no mūsu lūgšanu grupām vadītājs un viņš bija atļāvis kādai citai personai, kura nesa sevī Jezbeles garu, savtīgos nolūkos sākt kontrolēt ne vien viņa garīgās aktivitātes, bet arī mūsu lūgšanu grupu. Viņam šķita, ka, pasludinot Jezbeles garu par pravieti un dziedinātāju, viņš iemantos sava veida popularitāti tajā laikā mazumā ejošajā un faktiski mirstošajā lūgšanu grupā. Kad es atklāju šos abus garus un stājos tiem pretim, grupas vadītājs, kuram bija Ahaba gars, sāka vainot visdažādākajā lietās pilnīgi nevainīgus cilvēkus. Tāpēc man šķiet, ka cilvēkam var būt arī abi gari. No Ahaba šis cilvēks pārvērtās Jezbelē – viņš bez problēmām meloja tik ilgi, kamēr sasniedza savu mērķi. Jezbelei nav problēmu ar melošanu, viņa ir izcila mele. Lai izvairītos no tiesas prāvas, kura vēl arvien ir spēkā šis lūgšanu grupas vadītājs bija spiests aiziet ne vien no lūgšanu grupas, bet arī aizbraukt no valsts, kurā viņš dzīvoja. Lai arī viņam tika ieteikts piedalīties atbrīvošanas un dziedināšanas rekolekcijās, viņš atteicās, uzskatot, ka ir ticis nepatiesi apvainots. Diemžēl, pieņemdami upura garu, viņi savā apvainotāju sarakstā iekļaus ļoti daudzus. Viņus apmierina kaut vai tas, ka ar savu rīcību viņi izraisa šķelšanos un kļūst par negantību Dieva acīs.

Tos, kuri nes sevī Jezbeles garu, raksturo arī tāda rīcība kā negaidīta ierašanās svešā namā ar paziņojumu, ka Kungs viņiem ir licis lūgties kādā noteiktā vajadzībā. Viņi izjūt aicinājumu lūgties, bet šis pamudinājums nav no Dieva.

Kad Jezbeles gars tiek konfrontēts ar patiesību, viņš cilvēku, kurš viņam šo patiesību atklāj uztvers kā ienaidnieku un uzbruks šim “ienaidniekam” ar pretapvainojumiem. Šķiet, ka nav iespējams sastapt lielākas dusmas kā tās, kuras izplūst no kontrolējošas personas. Šāds cilvēks nekad nepieļaus, ka ir kļūdījies nedz arī laidīs vaļā varas grožus, bet gan centīsies atriebties tam, kurš pret viņu ir nostājies. Parastā reakcijas ir vēlme sevi aizsargāt. Drošības trūkums jaucas ar lepnību. Tā kā Jezbeles gara pārņemtajam nedrošība sakņojas ļoti dziļi, tad nekādi aizrādījumi netiek pieņemti, jo tie tiek uztverti kā atstumšana. Tas, kuram ir kontroles gars nekad neatdzīs savu nepatiesumu, bet gan vienmēr vainos kādu citu. Viņš nekad neatzīs savu vainu un patiesi nenožēlos.

Jezbeles gars ir pretstatā Dieva gribai, jo Jezbele pati vēlas būt dievs. Viņas gribai ir jāpiepildās neskatoties uz sekām. Jezbele ne vien piesavinājās autoritāti, bet arī manipulēja ar vadītājiem. Viņa izmanto izkropļotu informāciju un melus. Dievs vēlas, lai kāds nostātos pret viņu. Vairākums padodas Ahaba garam un vienkārši novēršas no viņas izmantotās taktikas. Parasti viņi pie sevis nospriež, ka, beigu galā, viņa taču ir tik dievbijīga un tik daudz dara Baznīcas labā. Vislielākā vadītāju vājība ir bailes no atklāta strīda – viņi vēlas mieru un nevēlas atklāti risināt problēmas, kas ir saistītas ar Jezbeles kontrolējošo garu un manipulācijām.

Es atceros cik daudz apsūdzībās man nācās noklausīties, kad uzdrošinājos nostāties pretim šim garam! Pēkšņi man nācās sastapties ar milzīgu naidu, kurš man atgādināja to, ar kādu manas atgriešanās sākumā man uzbruka sātans. Viņi izmantoja tieši tos pašus terminus un es šajos cilvēkos nemaldīgi atpazinu sātanu. Pirms tam es skaitījos šo cilvēku draugs un viņi ļoti augstu vērtēja manu misiju, tomēr, kad uzdrošinājos atklāti nostāties pret viņiem, viņi bija gatavi mani iznīcināt un apsaukāt visdažādākajos vārdos. Pēkšņi es izrādījos viltus praviete, bet mana misija un liecības – “pilnīgi mēsli.” Pats interesantākais ir tas, ka visi šie cilvēki reaģē vienādi! Ahaba gars šādos gadījumos reaģē savādāk.

Ir interesanti vērot, ka Jezbeles reakcija ļoti līdzinās sātana reakcijai. Kad sātans aizsākumos centās “iefiltrēties” vēstījumos, bet es viņu atpazinu, viņa vārdi no “dievišķiem” pēkšņi pārvērtās par visprastākajiem, kādi vien var būt. Kad biju atklāti nostājusies pret dažiem cilvēkiem, viņi no “ļoti mīlošiem” pēkšņi pārvērtās tādos, kas bija gatavi iznīcināt gan mani, gan manu reputāciju.

Dažkārt, uz kādu brīdi, Jezbeles gars kļūst nožēlas pilns, bet ļoti drīz viņa atgriezīsies pie savas kontrolējošās taktikas. Kas attiecas uz lūgšanu – Jezbele vienmēr lūgsies tikai pati savās interesēs un šajā lūgšanā nav spēka. Patiesa, dedzīga aizbildnieciskā lūgšana izmaina sirdis, tās no lepnības un augstprātības pārvēršas par nožēlas un pazemības pilnām sirdīm. Nekas nespēj cirst tik nāvīgas brūces Jezbelei kā šāda lūgšana. Jezbele vienmēr žēlosies, ka nav tikusi pietiekami novērtēta. Viņas egoistiskajai dabai ir raksturīgs tas, ka viņa izmantos visus iespējamos melus un pārspīlējumus, lai tiktu uzskatīta par garīgu. Ikviens uz sevi vērsts cilvēks uzskata, ka ir pats svarīgākais. Jezbele vienmēr nemitēsies atkārtot, ka viņas lēmums ir ticis pieņemts pēc ilgstošām lūgšanām. Jezbeles gars zina kā iemantot cilvēku simpātijas paraudot kādam uz pleca un šādā veidā viņa spēj piemuļķot gandrīz ikvienu.

Ahaba gars ir pazīstams kā tāds, kurš atsakās no savas autoritātes. Viņš ir tas, kurš izvairās no konfrontācijas un noliedz savu vainu. Ahaba gars ir vājš un baiļu pilns – viņam patīk sava autoritāte, bet viņš baidās no konfrontācijas. Darbodamies kopā Jezbeles un Ahaba gari veido līdzatkarīgo attiecības. Lai piepildītu savus mērķus, viņi viens otram ir vajadzīgi. Mācītājam ar Ahaba garu būs vajadzīga tāda cilvēka palīdzība, kuram ir Jezbeles gars, lai viņš šādā veidā spētu saglabāt savu pozīciju un vairot popularitāti. Mācītājs var atļaut šai personai izmantot savas „dāvanas” savtīgos nolūkos, lai par katru cenu tā iegūtu slavu. Ja pirms tam šajā draudzē vai baznīcā ir bijis patiess pravieša gars, tad tam vairs netiks pievērsta tāda uzmanība vai arī tas tiks apklusināts pavisam. Ja notiek kaut kas tamlīdzīgs, šādā baznīcā izveidojas pilnīgs garīgais vakuums.

Kādu dienu vienai no mūsu lūgšanu grupām bija privāta tikšanās, kurā tika pārrunātas dažas ar nākotni saistītas lietas. Tieši šajā dienā, pilnīgi nejauši, pie mums ienāca divi kungi, kurus mēs pazinām ļoti pavirši, bet kuri sludināja, ka viņiem ir praviešu gars. Kad viņi ieradās tikšanās pašā vidū, neviens viņiem neko neteica. Daži bija priecīgi viņus redzēt, domājot, ka Dievs viņus ir atsūtījis, lai atrisinātu sakrājušās problēmas. Diemžēl minētās grupas vadītājs paslepus bija popularizējis viņus un licis citiem noticēt viņiem pat nenojauzdams, ka šiem abiem vīriešiem ir Jezbeles gars. Viņiem abiem nebija nekādas vajadzības nākt uz šo tikšanos, viņi paši bija uzprasījušies. Pēkšņi Dievišķais viņus uzrunāja un viņi saņēma “dievišķo vēstījumus”, kuri attiecās uz dažiem klātesošajiem. Šajos vēstījumos bija teikts, kas šiem cilvēkiem būtu jādara. Neviens neuzstāja, lai šie vīrieši aizietu, pie tam “dievišķie vēstījumi” bija tik glaimojoši, ka nebija iemesla likt viņiem aiziet. Tā bija sātana viltība. Neviens neuzdrošinājās stāties viņiem pretim. Tikai daudz vēlāk tie, kuri saņēma šos “dievišķos vēstījumus” aptvēra, ka šie vēstījumi nebija no Dieva.

Vienīgais veids kādā mēs varam “tikt galā” ar Jezbeles garu, ir konfrontācija. Galvenā problēma ir tā, ka daudzi cilvēki baidās no konfrontācijas, apzinoties, ka tas var izraisīt neglītu skandālu un tādēļ viņi atliek to, no kā būtībā izvairīties nav iespējams.

Baznīcas sērga visos laikos ir bijušas divas lietas – kontrole un vēlme valdīt. Šī cīņa par varu ir vienmēr šķēlusi Baznīcu un mazinājusi tās spēku.

Visviltīgākais, bet vienlaikus arī visierastākais veids, kādā kontroles gars darbojas, ir manipulācija. Manipulācija var būt ļoti dažāda – tā var izpausties gan kā glaimi, gan kā sevis žēlošana un mājiens uz kaut ko, kā arī daudzos citos veidos. Piemēram manipulācija, lai izspiestu naudu, ir ļoti dažāda. Vismuļķīgākais veids par kādu esmu dzirdējusi, ir uzraksts pie kādas “vizionāres” atvērtās lūgšanu mājas, uz kura bija rakstīts apmēram šāds teksts: “Jo vairāk jūs ziedojat, jo vairāk mazinās jūsu iespējas nokļūt šķīstītavā.” Naudas došana jūs aizvedīs tieši uz debesīm. Naudu šī “vizionāre” bez kautrēšanās izmantoja, lai iegādātos dārgas automašīnas gan sev pašai, gan savam vīram. Kad reiz es iebildu pret šādu rīcību, kādreizējā “mīlošā draudzene” parādīja savu īsto seju. Viņa mani apvainoja viltus pravietismā un ieteica daudziem, kuri lasīja “Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus, sadedzināt šīs grāmatas. Viņa izmantoja visus iespējamos līdzekļus, lai iznīcinātu gan mani, gan manu misiju. Es sapratu, ka atklājot un parādot kādam, ka viņam ir Jezbeles gars, šim cilvēkam iestāsies krīze un viņš no agrākā “garīgā cilvēka” pārvērtīsies par pilnīgu savu pretstatu. Šis cilvēks pieteiks jums karu un aiz bailēm, ka citi varētu atklāt viņa īsto seju, sacels sev apkārt lielu brēku. Šī konkrētā sieviete apzvanīja mūsu grāmatu izplatītājus Savienotajā Valstīs, aicinot viņus sadedzināt vēstījumu grāmatas un videoierakstus kā vienīgo iemeslu minot, ka “Dievs mani aicināja jūs brīdināt” u.t.t.

Vēl kāda tipiska Jezbeles gara rīcība ir apbruņošanās. Cilvēki ar Jezbeles garu nemitīgi vāks informāciju, kuru varētu izmantot pret jums savas ietekmes zaudēšanas gadījumā. Pēc tam visu ievākto informāciju viņi bez žēlastības izmantos pret jums. Mēs saskārāmies ar šādu gadījumu, kad sākām veidot asociācijas. Cilvēkam, par kuru runāju, bija liela autoritāte mūsu grupās – šī persona bija atbildīga par manu tikšanos organizēšanu, par atskaitēm, vienu no žurnāliem un citām lietām. Viņam izdevās iegūt viena no mūsu tuvāko priesteru uzticību un izdevās ar viņu manipulēt līdz tādai pakāpei, ka, ja es viņam kādā jautājumā nepiekritu, viņš devās pie šī priestera un centās to pavērst pret mani. Ja es biju noorganizējusi kādu tikšanos bez viņa starpniecības, viņš mani nosūdzēja priesterim, kurš, savukārt, mani sāka rāt un draudēt, lai es pārtraucu šādi rīkoties. Priesteris man pat ieteica uzticēties šai personai tāpat kā es būtu uzticējusies garīgajam vadītājam vai biktstēvam! Ar priestera starpniecību viņš piespieda mani uzticēt viņam visu informāciju, ja ne, viņš draudēja mani nosūdzēt. Viņam viss bija jāzina.

It kā ar to vēl nepietiktu, šis vīrietis sāka uzvesties nedaudz dīvaini, pavēstot, ka arī viņš sarunājas ar Jēzu. Laiku pa laikam viņš iegāja tādā kā transa stāvoklī un tajā deva citiem norādījumus, vēlāk pavēstot, ka šie norādījumu ir no paša Kristus. Šis cilvēks tēloja pravieti. Rekolekciju laikā viņš sapulcināja sev apkārt dažus cilvēkus, kuri bija no viņa valsts un centās tos pārvilināt savā pusē, teikdams: “Jēzus jums saka sekot nevis Vassulai, bet man. Viņas misija ir beigusies”. Viņa mērķis bija sašķelt mūsu grupu un iegūt savā pusē pēc iespējas vairāk sekotāju. Viņš pat aizgāja tik tālu, ka pavēstīja: “Jēzus man teica, ka es pārņemšu “Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus, jo Vassula tos vairs nesaņem.” Varētu domāt, ka “Patiesa dzīve Dievā” ir mantojums! Atdusoties garā, viņš izdzīvoja ko līdzīgu “piesišanai krustā”, kuras laikā viņš mums deva “dievišķos vēstījumus”. Tā kā priesteris, kurš saturēja grupu kopā, viņu pilnībā atbalstīja, man nebija nekādas jēgas iebilst, ka tas viss nav no Dieva.

Beidzot, kad atļāvos iebilst gan viņam, gan priesterim, šķita, ka elle ir atvērusi savus vārtus. Es zaudēju viņus abus, lai gan patiesībā tas bija atvieglojums, jo mēs tikām vaļā no Jezbeles gara. Mums bija žēl zaudēt šo priesteri, kurš patiešām bija labs priesteris, bet kuru bija apmiglojis un pārņēmis savā varā Jezbeles gars. Pēc daudziem gadiem, priesteris, sapratis savu kļūdu, vienu reizi sazinājās ar mani. Otrs cilvēks vienkārši pazuda.

Kad cilvēki cenšas manipulēt vai kontrolēt citu cilvēku gribu, tā ir tieša agresija pret Dieva likumu un ir saistīta vienīgi ar sātanu.

Kontrole izpaužas arī tā, ka informācija tiek aizturēta. Jezbele patur varu pār jums, neizpaužot kaut ko, kas šajā situācijā būtu jāzina. Jezbeles acīs informācija, kuras jums nav, ir spēcīgs ierocis, kurš šis garam palīdz jūs kontrolēt.

Daudzas reizes es ievēroju, ka tie, kuriem mūsu grupās ir dota lielāka atbildība, sāk domāt, ka viņi ir nekļūdīgi. Tieši tā kā iepriekš minētajā gadījumā. Ir jādara viss iespējamais, lai saglabātu pazemību un kalpojošu sirdi, un nevis pārvērstos par tirānu. Lai sāktu uzņemties atbildību, iespējams, ka vislielākais šķērslis tam ir paša “es”. Ja cilvēks nav ticis galā pats ar sevi, tad, saņēmis kādu atbildību, viņš sāk domāt, ka viņam nav kļūdu. Mums ir jāņem piemērs no Jēzus – Viņš stājas pretim lepnajiem. “Dievs pretojas lepnajiem, bet pazemīgajiem Viņš dod Savu žēlastību” (1 Pēt 5, 5). Ikviens, kurš tiek kārdināts kontrolēt citus, paver durvis arī Jezbeles garam. 

Viena no galvenajām kontrolētāja īpašībām ir tā, ka viņam ir jābūt taisnībai. Viņš nespēj paciest, ka ir kļūdījies un tikai retu reizi atzīs, ka ir rīkojies nepareizi. Jezbeles garam vienmēr ir taisnība – tas atzīst, ka ir kļūdījies tikai tik ilgi, kamēr gūst kāda cilvēka labvēlību. Kad Jezbele atvainojas, tā nekad nav patiesa nožēla vai savas nepareizās rīcības atzīšana. Tas drīzāk skan tā: “Ak, piedod, ka aizskāru tavas jūtas…”

Sarunā šis cilvēks tā pasniegs savu viedokli, ka jūs jutīsieties vainīgi, ka esat pieņēmuši tik sliktu lēmumu. Es esmu Jezbeles garā ievērojusi arī citas īpašības. Kontrolētājs vienmēr labprāt saņems uzslavu par jebko, kas vismaz ārēji izskatās labi. Viņš ļoti veikli no augšas paskatīsies uz tiem, kuri ir izdarījuši darba smagāko daļu un ļoti viegli “uzkāps uz galvas” cilvēkiem, ļoti labprāt izrādoties vienīgais uzticības un pateicības cienīgais.

Vai Jezbele ir gars, vai tie ir miesas darbi? Jezbele ir gars, bet šis gars ienāk cilvēkā caur tām miesas īpašībām, kuras vēl nav piesistas krustā. Cilvēks, kuram ir kontroles gars, nekad neatzīs, ka viņam nebūtu bijusi taisnība. Viss nepareizais vienmēr ir kāda cita vaina. Ja jūs uzstājat, lai viņš atvainotos un iebilstat kontrolierim, tad, iespējams, jūs saņemsiet šādu kliedzošu atbildi: “Jā, man nav taisnība. Man nekad nav taisnība.” Šī sarkastiskā frāze ir ļoti tālu no nožēlas.

Lai izvairītos no patiesības, kad jūs viņam iebilstat, šī personas vienas minūtes laikā mēģinās piecas reizes pārmainīt sarunas tematu. Apjukums šos cilvēkus patur “neatklātus”. Tieši šī iemesla dēļ nav iespējams ar Jezbeli sarunāties saskaņā ar loģikas likumiem. Viņi spēj uzrakstīt vairākas lappuses, kurās iztirzās visdažādākās situācijas, izņemot to, pret kuru jūs iebilstat. Viņi tik ļoti runās “riņķī un apkārt”, ka jūs ar grūtībām sapratīsiet par ko iet runā. Ja tā ir mutiska saruna, šie cilvēki runās muļķības, lai jūs maldinātu un vestu apjukumā, un viņi nekad neatbildēs uz jūsu jautājumu tieši. Viņi nekad tā nedara un nedarīs.

Bieži vien cilvēki, kuriem ir Jezbeles gars, runā bez mitas. Viņos ir vajadzība sajusties svarīgiem un autoritatīviem, tādēļ viņi dara visu, lai sasniegtu šo mērķi. Viņiem šķiet, ka viņi zina vairāk par visiem, tāpēc viņi var vadīt jebkuru sarunu. Jezbele runāšanu izmanto kā kontroles formu. Šādā tipiskā sarunā tas, kuram ir Jezbeles gars, nemitīgi runā. Nav nozīmes par ko – tikpat labi tas var būt sports un laika apstākļi, kā Dieva valstība. Jebkurā gadījumā visas šīs sarunas ir tikai no vienas puses, bet jums ir jāklausās. Ja jūs vēlaties kaut ko piebilst, Jezbele “atslēdzas” un jūs nedzird.

Tā vietā, lai redzētu sevi kā uzticamus Dieva kalpus, kuri labprātīgi un brīvprātīgi Viņam kalpo, viņi drīzāk redz sevi kā lielas kompānijas ģenerāldirektorus. Bet Dievs viņus drīzāk redz kā virssulaiņus, jo ģenerāldirektors taču ir Viņš. Viņu attieksme ir nomācoša apkārtējiem, viņi komandē savus apkārtējos, izturēdamies pret garīgām lietām tā, it kā tas būtu bizness un nevis Dieva Valstība. Lai neteiktu vairāk – šim cilvēkam ir jānomirst savam “es” un jāsāk būt pazemīgam, jo egoismam un valdonīgumam Dieva Valstībā nav vietas.

Viena lieta ir pilnīgi noteikta un skaidra: Dievs mūs izvēlas, lai mēs Viņam kalpotu bez savtīgām interesēm, jo pārāk daudzi mūsu vidū ir vēlējušies kalpot Dievam tā, kā paši to ir uzsktījuši par vispareizāko.

 

Šī iemesla dēļ mums ir jākļūst nobriedušākiem, jāatzīst Kunga virsvadība un jāsaprot Viņa vārdi: “Es esmu Vīna koks, bet jūs – zari. Kurš mājo Manī, bet Es – viņā, nes daudz augļu, jo bez Manis jūs neko nespējat darīt.” (Jņ 15, 5)

Ir cilvēki, kuru sirdis ir tikušas izmainīta un kuri ir devuši Dievam pirmo vietu viņu dzīvēs, bet tomēr dara Dievam kaut ko savu. Viņi ir vientuļnieki un nav komandas cilvēki. Ja šiem cilvēkiem nav spēcīga lūgšanu dzīve, viņi nesadzirdēs Dieva balsi un virsroku gūs pasivitāte un remdenība. Jēzus nenāca virs šīs zemes, lai darītu pats Savu gribu, bet gan lai piepildītu Tēva gribu. Mums, ticīgajiem, ir jāatsakās no savām interesēm un to vietā jācenšas savās dzīvēs piepildīt Viņa ilgas un ieceres. Svētais Gars ir Tas, Kurš mums atklāj Dieva ieceres.

Mēs redzējām, ka Jezbeles gars ir ļoti patmīlīgs un skaudīgs. Vēlme iegūt Gara dāvanas sevis paša labumam ir grēks, kurš līdzinās Kaina grēkam. Ābels bija patīkams Dievam, tāpēc egoistisku iemeslu un skaudības dēļ Kains viņam pārgrieza rīkli. Šos vārdus es vēlētos attiecināt uz tiem, kurus esmu dzirdējusi sakām citiem: “Ejiet mājās un praktizējieties runāšanā mēlēs.” Tā, it kā kāds varētu praktizēties šajā Svētā Gara dāvanā tāpat kā cilvēks mācās spēlēt klavieres! Es atceros kādu jaunu priesteri, kurš aicināja pie sevis mūsu lūgšanu grupu, lai praktizētos runāšanā mēlēs. Kad nekas nenotika, pēc pāris šāda veida “stundām” viņš pateica, ka mūsu lūgšanu grupā noteikti ir kāds grēcinieks, kurš neļauj Svētajam Garam brīvi darboties un padzina mūsu grupu!

Nesen es dzirdēju, ka kāds no mūsu lūgšanu grupām apmeklē pravietošanas stundas, t.i, - mācās pravietot. Vai mēs tiešām esam nonākuši līdz tam? Cik vēl ilgi mēs kropļosim Rakstus? Šī patiešām ir Rakstu nepareiza izskaidrošana un kropļošana. Svētais Gars netirgo Savas dāvanas, bet gan bez samaksas dod tās tiem, kam pats vēlas dot. Lūgšana mēlēs ir lūgšanas forma, kura ir pārāka par parastu lūgšanu. “Jo, kas runā mēlēs, runā Dievam un nevis cilvēkiem – tie viņu nesaprot, jo tas ir Gars, kurš pauž Dieva noslēpumus.” (1 Kor 14, 2). Protams, svētais Pāvils iesaka, ka vienam vajadzētu interpretēt šo valodu, lai tādā veidā arī baznīca varētu no šīs dāvanas gūt savu labumu. Šī iemesla dēļ Pāvils uzsver, ka pravietošana ir vērtējama augstāk, jo no tās saņem labumu visa baznīca.

Kad ticīgais lūdzas mēlēs, viņš pārvar smadzeņu uzliktos ierobežojumu un uzrunā Dievu Garā. Tas pats attiecas arī uz pārējām Gara dāvanām – pravietošanu, atziņas runu, gudrības runu u.t.t. Neviena no Gara izpausmēs nav apziņas jeb smadzeņu izraisīta parādība – tās visas ir dāvana un Svētā Gara izpausme.

Tieši tāpēc es vēlētos brīdināt ikvienu, kas apmeklē “īpašas stundas”, ka dot kādu dāvanu var vienīgi Svētais Gars.

Ar to arī beigšu. Es vēlētos piebilst, ka šī raksta pamatā esmu izmantojusi R.T.Kendella grāmatas – viņš ir uzrakstījis divas grāmatas par Jezbeles garu. Raksta iesākums ir no grieķu pareizticīgo priesteru avīzes, bet pārējais – no personiskās pieredzes.

Mēs patlaban pārvācamies, tādēļ piedodiet, ja šajā rakstā atradīsiet kādas kļūdas vai arī esmu atkārtojusies. Šo rakstu es vēlējos uzrakstīt mūsu visu labumam. Izlasiet to uzmanīgi un ieskatieties sevī  un lūkojat, vai nesaskatāt sevī šī gara iedīgļus. Ja domājat, ka jums tas piemīt, atcerieties, ka neesat pazuduši. Ir kādas plaši atvērtas durvis, pa kurām var no tā aizbēgt un šīs durvis saucas: GRĒKU NOŽĒLA.

Lai Dievs jūs visus svētī,

Kristū,

Vassula

(Šī vēstule tika sarakstīta 2004.gada decembrī)