|
1992. gada 6. oktobris
Kungs, kad Tavi vārdi nonāca līdz manim, es tos apriju. Tu man esi devis šo Debesu Mannu, kas uztur mani dzīvu. Katrs Tevis izteiktais vārds ir mans iepriecinājums, kas dāvā man pārliecību par Tavu pestījošo Mīlestību.
Tavs Vārds ir manas dvēseles prieks, mana mierinājuma biķeris un manas sirds sajūsma.
Pasaule ir mantojusi vienīgi pievilšanu, bet Vārds no Tavām lūpām ir atņēmis pasaulei un visam, kas tajā mājo, mantojuma tiesības. Vai atceries, kad stāvēju Tavā Klātbūtnē kaila un netaisnību pilna? Tomēr tā vietā, lai pasludinātu iznīcinošu spriedumu par manu nicināmo un šausmīgo uzvedību, Tevis izrunātie vārdi pāršķēla tumšo mākoņu kārtu, un kā karalis, kurš iekaro pilsētu, Tu ienāci manī kā uzvarētājs un uzcēli manī Savu godības pilno Troni.
Visizkaltušākajās mana tuksneša vietās tu liki izvirst Tava dzīvinošā Ūdens avotiem, Tu man parādīji Savu labvēlību un atklāji, ka kopš šī mirkļa man būs atļauts iet kopsolī ar ES ESMU.
jā, meitiņ, Es nekad neesmu tev pavēlējis grēkot, apzinies, Kas runā ar tevi un Kā priekšā tu stāvi! Es tev un jums visiem esmu parādījis Savu Sirdi, Es nāku, lai ar saknēm izrautu no jums pasaules sasēto nezāli – krāpšanas un viltu, Melu ražu! nāve lien pa jūsu durvju apakšu un klusām ielavās jūsu istabā, 1 padarīdama Manus tik ļoti mīļotos un dārgos par miroņiem; tie mētājas līdzīgi izvētītiem labības kūlīšiem, un nav neviena, kas tos savāktu; ik dienas pasaules grēki šausta un plosa Manu Miesu; tagad, Mana mazā vēstnese, Kungs, Kurš tevi pašlaik uzrunā, tev saka: Es esmu izslāpis pēc mīlestības; mīli Mani un mierini šo tik nemīlēto un nepareizi saprasto Sirdi! lūdzies par grēciniekiem…
Kungs, mūsu Gans, nāc un sapulcini Savus jērus pa vienam vien Savās Rokās, piekļauj tos pie Savas Vissvētākās Sirds. Mans Kungs, Tu zini, ka miesa ir vāja, bet mūsu vidū vēl ir atrodami labi cilvēki.
Vassula, vienīgi Dievs ir labs…
Tādā gadījumā – ir vēl nesavtīgas dvēseles, kuru labie darbi nedrīkstētu tikt aizmirsti. Es apzinos, ka neviens nevar Tevi pagodināt tā, kā Tu esi pelnījis, tomēr – vai Tu, Visvarenais, mūsu vājuma un Savas Mīlestības dēļ nepasteidzināsi savu Atnākšanu, vai Tu neatjaunosi Savas Svētnīcas mūrus?
Mans bērns, kuru Es esmu apveltījis ar Savu labvēlību, Es tevi esmu darījis par Savu ienaidnieku draudu; viņi ir stādījuši savus stādus, bet tagad ievāks un ēdīs savus pašu augļus… 3 runā! Ak, Kungs, Tu priecādamies un lielā spēkā esi radījis Debesis un zemi! Laimes pārpilns, Tu esi mūs radījis un iemīlējis ar mūžīgu mīlestību.
Kungs, dari, lai pat Tavi ienaidnieki dedzīgi ilgojas pēc Tava Maiguma! Atmirdzi ikvienā sirdī un pievērs Sev KATRU akmens sirdi…
Mana Vassula, arī pār viņiem Es izliešu Savu Garu; dumpinieks pārvērtīsies uzticamā kalpā, kurš ar aizrautību Man kalpos un ar dedzību Mani pielūgs; Es ikvienā sirdī parādīšu Savu Svētumu un pabarošu arī viņus ar Savu saldo Mannu;
nāc, dzīvo svēti, jo Es esmu Svēts; mēs, mums?
Jā, Kungs, mēs, mums…
1 Es sapratu, ka istaba nozīmē mūsu dvēseli.
2 Dievs šos vārdus izrunāja ļoti majestātiski.
3 Es vilcinājos, un arī Dievs apklusa.
|
Saraksts pēc alfabēta 
