|
1992. gada 25. septembris
Šeit es esmu ar nastu savos plecos un vēlos paātrināt soli pāri nebeidzamajām drupām.
Es nāku pie Tevis pēc mierinājuma un palīdzības… Mans spēks pamazām aizplūst no manis, un mani grauž nebeidzamas skumjas.
Ar lielām pūlēm es eju cauri šīs necaurredzamās Nakts šausmām.
Mani vājina viltus liecinieku cinisms, kuri visas dienas garumā apšauba manu nevainīgumu un patiesību. Tev, Kungs, bija prieks dāvāt man izpratni par lietām un brīnumiem, kuras mana dvēsele pati nekad nebūtu sapratusi, bet tieši šī iemesla dēļ viņi mani vajā visvairāk.
Viņi uzglūn ikvienā tumšā stūrī, lai pie pirmās izdevības, ja vien tas būtu iespējams, laupītu man dzīvību. Viņi sevi dēvē par Taviem ļaudīm, uzskatīdami, ka viņu mutes runā Debesu lietas, bet patiesībā viss viņu teiktais ir krāpšana un viltus, kas noved maldos. Es cenšos būt drosmīga un izrādu drošsirdību, bet tie nemitējas mani tirdīt un plosīt.
Bezdievjos ir daudz vairāk mīlestības un pazemības nekā tajos, kuri sakās sekojam Tavam Likumam, bet nekad nemitējas mani tiesāt un nosodīt, tie izmanto katru iespēju, lai liktu ciešanām mani satriekt. Ja tie būtu bezdievji, Es varētu ar to samierināties, bet VIŅI taču dēvē sevi par Tavu tautu, par Dieva ļaudīm – mēs visi taču esam vienoti Tavā Namā ar kristības saitēm…
Es apzinos, ka patlaban žēlojos, tomēr vai arī man nav tiesības savas nastas dažreiz atdot Tev, Kungs? Es zinu, ka līdzinos apkārt staigājošai Raudu grāmatai, tomēr zinu arī to, ka mana dzīve ir nevainīga… Kungs, kaut uz mirkli atvieglo manu ceļu!
Vassula... kad esi piekalta Manā Krustā, rūgti nevaimanā, bet gan uzlūko Manu cieņas pilno piemēru; pavisam drīz, vēl pirms kāds no jums apzināsies notikušo, nezāles tiks izrautas no labības; Es daudzkārt esmu tevi glābis no ienaidnieka slazdiem, kurus tie izlika cerībā tevi iznīcināt, tādēļ – kāpēc gan, meitiņ, tu vēl arvien baidies no Nakts briesmām? Es tikai cīnos tavā iekšienē... ļauj Man netraucēti doties uz tavas dvēseles iekšējo istabu –
Manu Atdusas Vietu;
Es jau agrāk esmu tev teicis, ka tava dvēsele sarausies, it kā saskardamās ar uguni ikreiz, kad Mana Roka kritīs pār Maniem sāncenšiem, kuri ieņems Manu vietu; Es esmu tavs Skolotājs un Kungs, un tāds arī palikšu; Es, Vassula, esmu tevi darījis par mērķi Savām bultām, un tev ir jāsaprot, ka žēlastība neienāk dzīvē bez ciešanām; ak, ko vien Es neesmu gatavs darīt Savu vistuvāko, Savu vismīļāko draugu dēļ! 1Tad atļauj man Tev pateikt to pašu, ko reiz ir teikusi svētā Avilas Terēze: „Es nebrīnos, ka Tev ir tik maz draugu!”
visi cilvēki ir vāji… tomēr Es atbildēšu uz tavu iebildumu un teikšu tev: ja vien tava dvēsele apzinātos, ko Es tai dāvāju un cik nozīmīgu darbu Es tevis labad veicu, tad tu Man lūgtu, lai Es piešķiru tev vēl vairāk pārbaudījumu, ciešanu un krustu – cik vien iespējams daudz! Es ienesu Savu kārtību tajos, kurus mīlu, tādēļ nepretojies tam, kas Man šķiet labs; tu esi Mans dārgakmens, kuru Es griežu un slīpēju, piedodams tam Manis iecerēto formu; tādēļ Es tev saku: kamēr vien tevī ir elpa, tev ir jāveic tas darbs, ko Es Pats tev esmu uzticējis;
tiem, kuri sakās piederam Man, bet kļūst apvainojoši un uzbrūkoši, runājot par garīgām lietām, Es saku: „ja jūs būtu akli, tad jūsos nebūtu vainas, bet, kamēr jūs sakāties redzam un uzskatāt, ka esat spējīgi spriest par lietām, jūsu vaina paliek!” cik vēl ilgi Man nāksies viņus norāt par stūrgalvību un neticību?
nāc, esi Mierā – Es būšu pie tevis visā tava ceļojuma garumā;
ΙΧΘΥΣ
1 Jēzus bija sajūsmas pilns.
|
Saraksts pēc alfabēta 
